Ir tāds bērnu attīstības posms, kad viņš grib izdarīt visu pats, tas notiek apmēram kad mazajam ir kādi 3 – 4 gadiņi. Tas izklausās tā – pats, pats, pats vai pati! pati! pati!!!!!!
Ziniet, tāda sajūta, ka liela daļa mūsu sabiedrības, ir iestrēgusi šajā posmā!
Var jau būt, ka vecāki neļāva to kvalitatīvi izdzīvot un kad mazā roķele stiepās pēc trauku mazgājamās švammes, lai pamēģinātu pati nomazgāt savu šķīvīti no lillā jogurta paliekām, mamma to pasita malā, jo pašai taču izdarīt ir ātrāk! Visticamāk, ka tieši tā arī bija, jo lai visu to šmuci pēc tam saslaucītu, ko mazais censonis ir sastrādājis trenējoties dzīvei, arī savs laiciņš un enerģija ir jāvelta, šajā gadījumā piemēram, tā būtu slapja grīda, iespējams saplēsti trauki utt.
Nu bija tās skrienošās mammas un tēti, kuriem nepietika laiks iedziļināties bērnu audzināšanas pareizībā un godīgi sakot informācijas jau īsti arī nebija, tā teikt kā nu mācēja- tā audzināja. Pašas skrēja un darīja darbus pa pieciem, var būt kāds knašāks saimnieks arī izdarīgs bija un ko tad redzēja mūsu paaudze? Nekādus dzīves un vīna baudītājus jau neredzēja. Darba rūķus gan saskatijās.
Sakāmvārds vēsta – ko sēsi – to pļausi. Un tā nu šī “lieliskā” tradīcija tiek pārmantota no paaudzes paaudzē un sievietes visu dara pa pieciem vēl joprojām. Es to zinu, jo strādāju ar sievietēm un šī tēma ir aktuāla. Citreiz patiesi ir grūti noticēt, ka vēl arvien 2018. gadā tā tas notiek.
Paradoksāli, bet meitenes vai dāmas mēdz apstāties bieži vien tikai tad, kad veselība liek sevi manīt – vienalga kādā izpausmē – vīruss, lauzta kāja, grūtniecība, hronisks nespēks vai kas tam līdzīgs, kad spējas darboties mazinās vai izsīkst.
Bet šī sērga vai īpašais talants visu darīt pašai, jau ir paspējis izplatīties – un ar to ir aplimpināti visi tuvinieki. Scenārija apmēram tāds – visi gaida, kad tas jaunais “vārgulis” pats visu atkal izdarīs, jo tā ir bijis vienmēr, nojausma ka varētu palīdzēt dzimst lēnām, savukārt bērni, kas aug redzot šādu scenāriju – atkal to pārņem un godpilni turpina realizēt savā dzīvē.
Kādreiz kādam ir jāapstājas! Jāizbeidz šis negantais “pārāk daudz darīšanas virpulis” un Jāsāk Baudīt! Deliģēt pienākumus, kas visnotaļ atvieglo dzīvi pašam un ir veselīgi jaunākai paaudzei.
Ir jākļūst nedaudz par “slinko mammu” un “ne īpaši varošu sievieti”. Un tam ir 3 bonusi! Bērni izaug patstāvīgi, vīrietis blakus jūtas spēcīgs un varošs (kāds viņš patiesībā arī ir) un mēs pašas atmaigstam un varam dāvāt daudz vairāk maiguma un mīlestības apkārtējiem, uzvilkt plandošus svārkus un ļauties savai sievišķībai.
Mīļās meitenes, es to arī mums visām novēlu no visas sirds – svinēt dzīvi savā sievišķībā un apzināties, cik tas ir svētīgi mums pašām un cilvēkiem, kas ir mums apkārt. Lai top!
Anna Lieckalniņa
