Mana bērnības filma bija “Sprīdītis” un pirmais dzejolītis, ko es iemācījos bija “Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi!” Tāda visnotaļ pārdomas veicinoša bērnu filma, tad vēl “Maija un Paija”, latviešu tautas pasakas par sērdienīti, kura vienmēr bija ļoti laba, bet par sevi gan lāgā nemācēja pastāvēt, tagad to visu saliekot kopā un atceroties pat nedaudz skumji paliek. Kāda gan bija veidojusies mana sapratne par labu un laimīgu cilvēku? Un pamats šai izpratnei veidojas tieši bērnībā!
Sprīdīti “spīdzināja” ļaunā pamāte, labā Maija arī tāda pārāk laba un gļēva bija un par sērdienīti vispār nerunāsim- totāli nelaimīga meitene, bārene, pat nenojauta par savas personības robežām un kur nu vēl par tām pastāvēt mācēja. Un es ar savu dzejolīti par gulbīti, kuram mani jāaiznes uz laimīgo zemi!
Godīgi sakot, bez maz vai anekdote sanāk! Ideja par laimi apmēram tāda – esi laba, lai vai kas, pat ja pret Tevi ļoti slikti izturas, jo visticamāk, ka Tevi kāds izglābs – iespējams, ka tas būs gulbis (tas kurš ir putns) un kaut kur aiznesīs prom, 100% uz vietu kur ir daudz labāk. Tikai esi “laba”!
Principā “laimes lamatas” noformulējās jau manā bernībā, kas totāli neatbilst nekam tam, par ko signalizē mūsdienu pasaule. (Vispār jāuzmanās ko mēs bērniem rādām un lasām!
Tas visticamāk ietekmēs viņu dzīvi.) Nevajag baidīties lasīt pasakas, kur kāds brutālā veidā uzvar otru, tas mazajam ķiparam dod spēku un ticību sev, jo caur pasaku tēliem viņš izdzīvo sevi.
Otrās manas “Laimes lamatas” izveidojās kaut kur pa vidu- starp bērnību un nezinu kuru vecumu, neesmu īsti droša. Tas notika skatoties filmas, lasot grāmatas un klausoties mūziku. Teātris nav šajā sarakstā, jo tas vairāk vai mazāk tomēr tur pie zemes. Manas nākošās lamatas varētu noformulēt tā – esi pati, esi spēcīga, būsi laimīga un veiksmīga! Visticamāk, Tu ar visu tiksi galā ar vieglu smaidu uz lūpām! Un protams, ka ar tramvaju nebrauksi ikdienā uz darbu. Par visu svarīgāka ir mīlestība!
Vēl trešās lamatas ir sakāmvārdi, parunas vai “gudrās idejas”, kas klejo pa “feisbuku“ ( facebook.com), tās skan apmēram šādi – ja esi laimīgs, nesaki to nevienam, ja dalīsies laimē, tā izzudīs; smaidi, lai vai kas dzīvē notiktos; nekad neko nenožēlo un ne no viena neko negaidi! Un protams “neuzkrītošais” info, kas ir saskatāms nu absolūti visur, ja gribi būt laimīgs vai laimīga, Tev jābūt ir jaunam un seksīgam! Ja tāds Tu neesi, nu tad nekā no laimes Tev nebūs!
Bet tik ļoti taču gribas būt laimīgiem! Gribas, lai mūsu bērni ir laimīgi! Vīri, sievas, mammas, tēti, draugi un citi! Kā tad to panākt? Un kas tad ir laime?
Drošvien, tā katram ir nedaudz kaut kas cits un tomēr, pamatu pamatos (ja neskaita pamatvajadzības ēst, gulēt, sekss un drošība), tas ir sakārtot savu dzīvi tā, lai ir iespēja pašrealizēties, atpūsties tā kā pašam tīk un sagādā prieku, būt kopā ar sev mīļajiem cilvēkiem un dalīties ar viņiem it visā, kas ar mani notiek un mūžam augt un būt uz attīstības takas, tā teikt, kad koks beidz augt, tas sāk bojāties no iekšpuses. Lai to visu cilvēks spētu darīt ir jāsatiek savs labākais draugs – katram pašam sevi. Un tad kopā var doties šajā ceļojumā uz laimību.
